Alkoholiķu bērni. Gribu, lai tētis vairs nedzer...

Bērni vēlas, lai viņu vecāki nedzertu. Ikviens bērns - gan 5, gan 55 gadu vecumā.

Alkoholiķa dzīve ir atkarīga no glāzītes, viņa ģimenes dzīve ir atkarīga no viņa glāzītes. Tā īsumā varētu aprakstīt emocionālās līdzatkarības terminu. Vecākus nevar izvēlēties. Ja sievām un vīriem vēl ir iespēja izvēlēties, vai saglabāt laulību ar alkoholiķi, tad dzērāju bērniem šāda iespēja ir liegta. Bērnībā viņiem ir lemts iziet caur elli.

Es ļoti bieži savā psiholoģes praksē saskaros ar šiem jau pieaugušajiem mazajiem bērniem, kuri jau ir izauguši, bet tā arī nekad nav spējuši pārraut šo apburto loku, dzīvojot līdzatkarībā.

Kāpēc viņi ierodas? Jo ir dzīves aizvainoti. Viņiem ir pastāvīga trauksmes sajūta, neuzticība. Viņi jūtas ne līdz galam mīlēti, ar apspiestām iekšējām dusmām, ir nepārliecināti par sevi vai gluži pretēji - ar pārlieku lielu vēlmi pierādīt, ka ir veiksmīgi.

Viņu bērnība sastāvēja no periodiem, kad kāds no vecākiem dzēra vai bija starplaikā starp dzeršanas reizēm. Viņi vai nu klusītēm ierāvās stūrī brīžos, kad tēvs trakoja, vai nu metās aizstāvēt savu māti no sitieniem. Viņi vai nu slēpa pudeles, vai nu meklēja vecākus tuvākajos krūmos. Viņi gan nikni ienīda viņus, gan tikpat izmisīgi baidījās, lai tikai ar viņiem nekas nenotiek. Viņi mēģināja pēc viņu soļu skaņām saprast, vai viņi pārnāks mājās skaidrā vai piedzērušies. Viņi mēģināja kontrolēt to, kas praktiski nav kontrolējams.

Viņi ir izauguši. Kas notiek tagad viņu dzīvē?

Neizārstēta līdzatkarība kādu no viņiem ir novedusi pie vientulības vai nelaimīgas laulības, pie ieraduma izpelnīties mīlestību pret sevi, kādu tas ir novedis pie sevis apšaubīšanas, pie nespējas pastāvēt par sevi, kādam tas ir radījis pastāvīgu nemiera sajūtu par saviem tuvākajiem cilvēkiem, panisku baiļu lēkmes, kādam - dusmas un pastāvīgu, mokošu vēlmi pierādīt citiem, ka esmu labāks... Kurš tagad no tā cietīs? Rindā gaida viņu pašu bērni...

Viņi bija līdzatkarīgi alkoholiķa dzīvei. Līdzatkarība arī ir jāārstē tāpat kā atkarība - tikai psihoterapeitiski.

Pastāv vairāki veidi līdzatkarībai no alkoholiķa dzīves. Visi šie tipāži vienlaicīgi iemājo cilvēkā, pamīšus mainoties un papildinot viens otru. Daži no šiem tipāžiem var kļūt par dominējošiem. Mēģiniet atpazīt sevi:

1.„Līdzatkarīgais - glābējs”. Viņš glābj, velk ārā no nepatikšanām, dabū brīnumzālītes, vadā pie ārstiem, baro, nomaksā parādus... Vainas apziņas dzīts („ja es nepalīdzēšu, viņš nodzersies") vai neiegūtas mīlestības dēļ („kad viņš ir skaidrā, viņš ir labs un mīl mani") līdzatkarīgais-glābējs nostiprina alkoholiķī nesodāmības sajūtu un stingras gribas trūkumu – „Kāpēc censties un ārstēties, ja visumā nav nemaz tik slikti?". Atbildot uz "glābšanu" un izvairotos no soda, alkoholiķis, izjūtot pateicību, jūs apbērs ar glaimiem: „Ja nebūtu tevis, es būtu aizgājis bojā…", „tu man esi tik laba...", tādējādi veiksmīgi ieslīdot arvien dziļāk slimības bezdibenī.

Jo vairāk naudas nopelna jau pieaugušais bērns, jo vairāk naudas viņš ir gatavs tērēt par sava vecāka glābšanu.

2.„Līdzatkarīgais – vajātājs” lamājas, audzina, soda, lej ārā degvīnu, raksta iesniegumus policijai (tiesa, tūlīt pat tos arī paņem atpakaļ)... Savu satraukumu un dusmas viņš niknumā izgāž pār vainīgā galvu. Un tas jau nebūtu nekas, jo tālāk par kliegšanu un īslaicīgu sodīšanu nekas nenotiek. Reaģējot uz šādām darbībām, alkoholiķis iemācās manipulēt ar ārišķīgu nožēlas sajūtu: „Jā, es esmu slikts, es esmu tāds briesmonis! Labāk metiet mani renstelē un ļaujiet, lai es tur nosprāgstu kā suns, nekā dzīvoju kā līdz šim” vai mēģina iežēlināt: „Tu pat nevari iedomāties, ko es esmu pārdzīvojis... kā mani indēja un salauza...”

3.Trešā līdzatkarīgā cilvēka loma ir „upura” loma. Šī līdzatkarība izpaužas, kad cilvēks jūtas kā pasīvs likteņa ķīlnieks. Viņš žēlojas par smago likteni, dzīvojot kopā ar alkoholiķi, saņemot bonusā iejūtīgu sapratni un uzmundrinājumus no apkārtējiem. Bieži vien „upuri“ tik ļoti samierinās ar savu likteni, ka apātija, cerības un personīgās dzīves jēgas trūkums kļūst par viņu neatņemamu pavadoni.

Vai „upuris" cieš? Bez šaubām. Vai viņš saskata kādu citu pastāvēšanas veidu šajā situācijā? Nē.

Ko darīt, lai tiešām palīdzētu gan sev, gan savam vecākam-alkoholiķim?

1. Saprast, vai tiešām jūsu vecāks ir alkoholiķis. Izklausās dīvaini? Tikai ne psihologiem. Kas tikai nav pieredzēts mūsu praksē, tai skaitā manipulāciju gadījumi, kad vecāki iesaista savus bērnus. Māte parasti iesaista bērnus cīņā ar viņu tēvu. Šī ir atsevišķa, plaša tēma, bet runājot par alkoholismu, pārliecinieties, ka tas patiešām ir alkoholisms, nevis mērens alkohola patēriņš. Veiciet, tā teikt, savu secinājumu revīziju.

Piemērs no prakses: ģimenes tēvam patīk brīvdienās iedzert glāzīti pie pusdienām. Viņš atslābinās. Māte vai nu uzsāk skaļus skandālus, vai nu klusībā raud. Viņš dusmojas, ka viņu kontrolē un mēģina „ārstēt". Un tā tas turpinās gadiem. Vai tēvs ir alkoholiķis? Nē. Visu šo gadu garumā viņš tā arī nekad nav mainījis savu tradīciju - 1-2 glāzītes tikai nedēļas nogalēs. Bez „plostošanas" un nepalielinot izdzertā daudzumu, kam neseko tāda destruktīva uzvedība kā darba kavējumi, ķildošanās, kaušanās un citas „blakusparādības". Bet mātei viņas ģimenes vēsturē patiešām ir bijis tēvs-alkoholiķis - viņas pašas tēvs, nevis viņas vīrs. Un jebkāda veida alkohola lietošana izraisa viņā sāpīgas atmiņas par bērnību. Ko redz bērns šajā ģimenē? Tēvs - dzērājs, kurš aizvaino māti. Viņam pat prātā neienāk, ka tā ir mātes un tēva abpusējā „manipulāciju spēle”.

Vēl viens piemērs. Vīrietis - invalīds, kurš tika traumēts un kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā. Socializēšanās ir stipri ierobežota - vien istaba, televizors un telefons. Internets vecuma dēļ šķiet kaut kas tik gaužām sarežģīts, ka līdzinās kosmosa kuģa vadībai. Reizi nedēļā viņu apciemo viņa draugi. Viņi iedzer pa glāzītei, apspriež politiku, dārzkopības problēmas. Alkoholiķis? Vai viņš taisa skandālus? Vai viņam vajadzētu raut glāzīti no rokām ārā? Protams, ka nē.

Kādas ir pazīmes, kas liecina, ka jūsu vecāks patiešām cieš no alkoholisma?

Alkoholisms ir progresējoša slimība. Jau pirmajā, sākotnējā alkoholisma kā slimības stadijā iedzeršanas reizes kļūst arvien biežākas, palielinās patērētā alkohola daudzums, cilvēks mudina paātrināt dzeršanas tempu, skubina izdzert glāzīti tukšu, ar entuziasmu apspriež gatavošanos svētkiem tieši iegādājamā alkohola ziņā. Tiek zaudēta kontrole pār alkohola devu (nevar apstāties līdz brīdim, kad tiek izdzerta visu pudele). Parādās destruktīvas uzvedības pazīmes - strīdi, kautiņi, darba kavējumi, iedzīvojas parādos, nerūp personīgā higiēna... Pēc narkologu ieteikumiem par „nosacīti drošu" alkohola devu var uzskatīt 75 ml (dažos avotos 60-90 ml) degvīna, konjaka vai cita stiprā alkoholiskā dzēriena dienā, ar nosacījumu, ka dažas dienas nedēļā cilvēks vispār nelieto alkoholu. Lietojot šo pašu devu, bet katru dienu, ievērojami palielinās alkohola atkarības attīstība un iespējamība izraisīt aknu bojājumus. Jo vairāk cilvēkam ir hronisku slimību, jo mazāka alkohola deva var novest pie alkoholisma attīstības.

Ja jums ir kaut nelielas šaubas attiecībā uz to, vai jūsu vecāks cieš no alkoholisma vai patērē to mērenās devās, dodieties vizītē pie narkologa un pakonsultējieties.

Ja jūsu vecākam nav alkoholisma pazīmes, dzīvojiet tālāk savu dzīvi. Atstājiet iedzert mīlētājiem viņu „prieciņu" un atbildību par šo prieku. Esiet droši, par alkoholisma kaitīgumu viņi zina pietiekoši daudz, lai patstāvīgi pieņemtu lēmumu par to, vai dzert vai nedzert. Jums ir jāiejaucas tikai tad, kad tas sāk ietekmēt jūsu dzīvi. Maksimums, ko jūs varat darīt šajā situācijā, ir pateikt vecākam, ka jūs viņu mīlat un raizējaties par viņu. Viss!

2. Ir jāsaprot, ka alkoholisms ir slimība. Iespējamība to izārstēt parādās tikai tad, kad pats atkarīgais to vēlas. Jūs varat palīdzēt veicināt šo vēlmi, lai tā kļūtu spēcīgāka. Neko vairāk. Diemžēl. Katrs ir atbildīgs par savu dzīvi. Turpinot spēlēt kaut vienu no līdzatkarīgā lomām, jūs slimību tikai pastiprināsiet.

Alkoholisms vai alkohola atkarība ir hroniska progresējoša slimība. Slimība, nevis vājas gribas izpausme. Tiek nopietni bojāta smadzeņu darbība. Ar gribasspēku alkoholismu var uzveikt tikai tā sākotnējā stadijā, bet pēc tam tas pārvēršas par ķīmisku atkarību, kuru iespējams pieveikt ar kompleksiem pasākumiem - gan medikamentozi, gan psihoterapeitiski.

Ja jums nav ārsta narkologa vai psihoterapeita diploma, jūs nevarat izārstēt alkoholismu. Jums pašam ir vajadzīga palīdzība, lai tas nesalauztu jūsu dzīvi.

3.Beidziet glābt alkoholiķi

Pārstājiet būt par glābēju un skolotāju. Pārstājiet mazgāt novemtās drēbes, pirkt jaunus telefonus, sagādāt slimības lapas, nomaksāt parādus...

Tieši tajā brīdī, kad alkoholiķim atsaka palīdzību, daudzi no viņiem aizdomājas par ārstēšanos. Viņam pašam un tikai viņam ir jāatbild par dzeršanas sekām. Palīdzības atteikšana nav līdzvērtīga nodevībai un atstumšanai. Jūs turpināt mīlēt savu vecāku, bet dodot pretsparu viņa slimībai. Un tieši tas jums ir jāpasaka arī viņam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav spējīgs to saprast, vai viņam patīk to dzirdēt vai nē.

„Es vairs nemaksāšu par taviem parādiem. Tu pats to darīsi." „Es vairs nevienošos ar ārstu par slimības lapu. Ar savu darbavietu tu pats tiksi galā”.

Nekritizējiet, nevainojiet un nekauniniet. Vienkārši un mierīgi pasakiet viņam, ka no šī brīža viņš pats ir atbildīgs par savu dzīvi. Neizvairieties no sazināšanās ar viņu, apspriežiet kopīgus plānus, iesaistiet kopīgos pasākumos, runājiet par savu mīlestību, paslavējiet par sasniegumiem: „Re, cik daudz sēņu tu salasīji!", „Šahā uzvarēji!”...

Neizprovocējiet viņu ar alkohola klātbūtni mājās. Nelietojiet alkoholu viņa klātbūtnē, lai pārbaudītu viņa gribasspēku. Nepieprasiet atskaitīties par to, cik daudz dienas „skaidrā" ir pavadītas. Tagad tā ir viņa darīšana - dzert vai nedzert. Jūs vienkārši atsakāties „apkalpot" viņa dzeršanu.

Atteikt alkoholiķim palīdzību ir ļoti grūts solis. Jūs saskarsieties ar trauksmes un vainas apziņu. Tā būs tik stipra, ka jūs vēlēsieties visu atgriezt atpakaļ, kā bija, un šajā brīdī jums īpaši būs nepieciešama profesionāla psiholoģiskā palīdzība.

4.Sāciet glābt sevi

Dzīve ar alkoholiķi ir atstājusi savas pēdas. Ja jums ir problēmas jūsu personīgajā dzīvē, darbā, materiālajā labklājībā, savstarpējās attiecībās ar bērniem, ar emocionālo stāvokli, veselību - vērsieties pēc palīdzības pie psihologa un psihoterapeita. Diemžēl ir neskaitāmi daudz psiholoģisko traucējumu veidu, tāpēc nav iespējams par tiem visiem izstāstīt vienā rakstā.

Galvenais, ko vajag atcerēties – tikai izārstējoties pašam, var pilnvērtīgi palīdzēt citam. Raugoties uz jums, kādam citam radīsies iespēja aizdomāties, vai turpināt dzīvot pa vecam vai pavērst seju pret jaunu, veselīgu un laimīgu dzīvi.

Apmeklējiet A-pašpalīdzības grupas bērniem no alkoholiķu ģimenēm.

Natālija Jefimova, psiholoģe

wwww.njpsihologaprakse.lv